Stostīšanās
Pirms runāsim par stostīšanos, pievērsīsim uzmanību terminoloģijai
Pasaulē ir vispārpieņemta terminoloģija, kas saistās ar stostīšanos. Lūgums personu, kas stostās, tā arī saukt – persona, kas stostās (angliski – PWS – person who stutters), vai, runājot par bērnu, teikt – bērns, kas stostās (angliski – CWS – children who stutters).
Lūgums nelietot vārdu “stostītājs”, jo šāds termins ir ļoti novecojis un pazūd akcents no personas kopumā.
Arī termins “logoneiroze” ir novecojis, pasaulē lieto terminu “stostīšanās” (angļu valodā – stuttering/stammering).
Kas ir stostīšanās?
Stostīšanās ir atšķirīgs runas veids, kas var izpausties ļoti dažādi:
- skaņu vai īsu vārdu atkārtošanā, piemēram, “S-s-s-s-sveiki!” “m”-m-m-m-mani sauc N-n-n-n-n-niks”; “Es-es-es-es-es- es gribu nu-nu-nu-nu-tēju”. Stostīšanās var notikt izrunājot jebkuru skaņu vai jebkuru vārdu, tomēr ir novērots, ka biežāk tā notiek izrunājot līdzskaņus, līdzskaņu savirknējumus (skaņas K, P, T, L , S, R, kl, pl, kr, tr u. c.) Protams, tie var būt arī patskaņi A, O, U, E, I, vai divskaņi. Katram bērnam vai pieaugušajam tās var būt atšķirīgas skaņas dažādos dzīves posmos.
- izstiepjot vai pagarinot skaņas, piemēram, “Es gribu ssssssssssssaldējumu”; Mmmmmmman ir ssssssssssssseši gadi”; “Āāāāāāāāāābols”;
- atkārtojot zilbes, piemēram, “Vie-vie-vie-vie-vienu bi-bi-bi-bi-biļeti”;
- var būt kluss bloks, kura laikā skaņa iestrēgst, piemēram, “———–iedod lūdzu ——–padzerties”. Bloks var ilgt no pāris sekundēm līdz pat daudz ilgākam laikam. Bloks var būt arī skaļš, ko dažkārt var pavadīt dažādas skaņas, neparedzēti izsaucieni, piem. khm, khm, khm, khm…un notiek tāda kā iestrēgšana, kuras laikā uz mirkli vai ilgāku laiku nav iespējams pateikt vēlamo vārdu. Tajā mirklī nevar pateikt neko;
- dažkārt apkārtējie nedzird stostīšanos, bet personai, kas stostās, runājot ir liels diskomforts, jo visu runas laiku tā mēģina “grūto” vārdu vietā teikt tos, kas “sanāk labi”; Ir novērots, ka tā saucamie “grūtie vārdi” var būt tādi vārdi, kā piemēram, savs vārds, uzvārds, labdien, uzredzēšanos, hallo u.c. Katrai personai tas būs savādāk un kā “grūtais vārds” var būt jebkurš.
- stostīšanās var izpausties arī atkārtojot skaņas vai zilbes vārdu vidū vai beigās, piemēram , “lassssssssu fanttttttastiku”, labdien-dien-dien-dien-dien, tomēr tāda veida stostīšanās ir novērojama daudz retāk;
- stostīšanās dažkārt mēdz būt kopā ar klatteringu (neskaidra runa, kuras laikā netiek izrunāti vārdi līdz beigām (piem. “matmā” (matemātika) vai izrunātais vārds ir pilnībā klausītājam nesaprotams (“mtekama” – matemātika). Ja personai ir gan stostīšanās, gan klatterings, tad vārds varētu izklausīties kā piem. m-m-m-m-matmā (matemātika), vai mtmtmtmtekam (matemātika). Katrai personai tas būs savādāk, vārdi var būt jebkuri. Mēdz būt gadījumi, kad personas runa ir pilnībā nesaprotama klausītājam.
Stostīšanās var notikt jebkurā vārdā, tāpat arī teikumā jebkurā vietā, tomēr biežāk vērojama teikumu sākumā.
Dažkārt stostīšanās uz mirkli var notikt jebkurai personai, tomēr personai, kas stostās, stostīšanās notiek daudz biežāk, dažkārt pat katru reizi, kad persona sāk runāt.
Stostīšanās pavadošā uzvedība
Katrai personai, kas stostās, mēdz būt atšķirīga ne tikai stostīšanās, bet arī stostīšanos pavadošā uzvedība. Bieži vien personai, kas stostās, ir jāpieliek liela piepūle, lai izteiktu kādu skaņu vai skaņas, vai uzsāktu teikt vārdu. Stostīšanos pavadošā uzvedība var izpausties kā:
- liels sasprindzinājums artikulācijas aparātā, sejā vai ķermenī kopumā; izmainīta elpošana vai sajūta, ka pilnīgi pietrūkst elpa, lai uzsāktu vārdu, vai vērojams elpas trūkums runājot kopumā;
- iespējams, ka persona, kas stostās, runāšanas laikā mēdz taisīt ciet acis, skatīties citur, dažkārt “šķielē” (ļoti izteikti skatoties uz augšu, sāniem vai lejā);
- saka kādu “atbalstošo” skaņu vai atkārto vārdu, kas jau tika pateikts, lai palīdzētu uzsākt vārdu, ko ir daudz grūtāk izrunāt;
- izmanto citas ķermeņa daļas, lai varētu sev palīdzēt izteikt vārdu vai samazināt spriedzi. Tas var izpausties, kā galvas purināšana, pieskaršanās pirkstiem, sejai, tirinot kājas, taktējot u.c. Katrai personai, kas stostās, tas var izpausties atšķirīgi. Ne tikai katrai personai atšķirīgi, bet arī atšķirīgi dažādos dzīves posmos;
Katras personas, kas stostās, stostīšanās ir vienreizēja, un katra persona stostās savādāk.
Stostīšanos ne vienmēr var redzēt un dzirdēt
Personas, kas stostās, dažkārt izmēģina dažādus veidus, lai samazinātu stostīšanos, vai to slēptu no apkārtējiem. Iespējams, ka sarunu partneris vai pat daudzi, nemaz nezina, ka personai ir stostīšanās, jo persona to visu laiku ir mēģinājusi noslēpt vai visiem spēkiem to samazināt tik lielā mērā, ka to nevar dzirdēt un redzēt. Slēpšana un daudzie mēģinājumi patstāvīgi mazināt stostīšanās izpausmes ir sekas pieredzei, kura pavada personas, kas stostās un ir saistītas ar negatīvām reakcijām, kas ir saņemtas mirkļos, kad notiek stostīšanās. Negatīvās reakcijas – no pašas personas, kas stostās, vai no kāda cita cilvēka.
Iespējams, ka personas, kas stostās domas, bieži vien novirzās no teiktā patiesā, vēlamā satura uz “grūto skaņu un grūto vārdu “analīzi”( “vai varēšu pateikt”; “vai vārdā nebūs K, P , T”? u.c.skaņas). Tad bieži vien tiek mainīti vārdi, no tā, ko persona gribēja pateikt, uz vārdiem, ko “var pateikt labi”. Rezultātā, teiktais var sanākt ne tas, ko gribēja teikt, bet dažkārt kā neveikls “viegli izteikts vārds” vai teikums, kas ir stipri vien tālu no sākotnējās vēlamās domas. Dažkārt persona runā ļoti gari un plaši, bet tā arī netiek līdz tam, ko gribēju pateikt, jo grūtais “analītiskais” ceļš novirza no sākotnēji vēlamās domas, kā rezultātā, iespējams, garā informācija ir grūti saprotama klausītājam.
Dažkārt ir tā, ka persona par sevi domā tikai un vienīgi saistībā ar stostīšanos un visu dzīvi organizē izejot “no un ap” stostīšanās jautājumiem, piem. iegūst to profesiju, kurā nav nepieciešams runāt, nevis to, kuru tiešām ir vēlējusies. Iespējams, ka persona izvēlas runāšanas vietā rakstīt ( “ko par mani padomās, ja stostīšos?”), iespējams, ka draudzējas vai veido attiecības ar nevis to personu, kas patīk, bet piemēram tādu, kas daudz runā un neuzdod jautājumus, vai ar to, ar kuru ir viegli runāt u.c. Katrai personai, kas stostās, tas ir savādāk. Ļoti lielā mērā šie jautājumi ir atkarīgi no tā, kā persona, kas stostās, uztver sevi un stostīšanos, kā arī no tā, cik veselīgi persona skatās uz dzīvi kopumā. Kā jau minēts iepriekš, ir daudzas personas, kas stostās, bet par stostīšanos neuztraucās, stostīšanās netraucē karjeras izvēlē un citās izvēlēs, kā arī neietekmē dzīves kvalitāti kopumā.
Stostīties ir atļauts un to nav jāslēpj. Runājot ir svarīgs runas saturs, un to nevajadzētu aizmirst. Klausītājs klausās pirmkārt saturu.
Dažkārt persona, kas stostās, izmanto dažādas tehnikas, lai stostīšanos noslēptu, vai to pārvarētu. Daudzos gadījumos personai, kas stostās, runāšana ir kā smags fizisks un emocionāls darbs, kas atņem daudz spēku un enerģiju. Stostīšanos bieži vien pavada negatīvas domas par sevi un vēlme “censties runāt plūstoši, bez stostīšanās.
Iespējams, ka Jūs kā klausītājs nevariet sadzirdēt stostīšanos, bet tas ir tikai tāpēc, ka persona, kas stostās, ir ļoti smagi strādājusi/ cīnījusies, lai pateiktu vārdu bez stostīšanās.
Kad stostīšanās sākas?
Lielākoties, stostīšanās sākas bērnībā, vecumposmā no 2- 5 gadiem. To sauc arī par agrīnās attīstības stostīšanos. Tā var sākties ļoti pakāpeniski (sākotnēji – pa retam, bet tad aizvien biežāk) vai arī pēkšņi (bērns pēkšņi, vienā mirklī ir sācis stipri stostīties). Dažiem bērniem stostīšanās sākas arī vēlāk – pēc 5 un 6 gadu vecuma. Stostīšanās var sākties arī pusaudžu vecumposmā, bet lielākoties ir tā, ka stostīšanās ir bijusi bērnībā, tad pārgājusi, un atsākusies pusaudžu vecumposmā. Arī pieaugušajiem var sākties stostīšanās kādu nopietnu psiholoģisku aspektu ietekmē, pēc insulta, citu neiroloģisku saslimšanu ietekmē. Ļoti iespējams, ka personai stostīšanās ir bijusi agrā bērnībā, tad tā ir pārgājusi, bet pieaugušo vecumposmā kādu iemeslu dēļ tā ir atsākusies.
Cik daudz cilvēku stostās?
Pasaulē stostās apmēram 1 % pieaugušo. Apmēram 8 % bērnu, tas ir katrs 12. bērns kādā mirklī sāk stostīties.
Vai stostīšanās pāries?
Lielākai daļai bērnu stostīšanās ir īslaicīga. Dažkārt stostīšanās pāriet pati par sevi, dažkārt ar logopēda palīdzību. Dažkārt stostīšanās ir klātesoša arī pieaugušo vecumposmā. To nevar paredzēt, vai stostīšanās būs klātesoša, vai nebūs, bet ir svarīgi, lai persona būtu labs komunikācijas partneris, neatkarīgi no tā, vai stostīšanās ir, vai tās nav. Pašlaik uz jautājumu , vai stostīšanās konkrētai personai būs vai nebūs, nevar atbildēt, kā arī nevar atbildēt uz to, vai un kuri būs tie bērni, kas turpinās stostīties, kā arī kuri būs tie, kuriem stostīšanās pāries. Dažkārt stostīšanās vienkārši pāriet, neatkarīgi no vecumposma. Tas var būt arī jauniešu vecumposmā un pieaugušo vecumposmā.
Nav vienas metodes, kas visiem ātri palīdzētu atbrīvoties no stostīšanās, tomēr katra no metodēm kādam var palīdzēt.
Stostīšanās kādai no personām, kas stostās, ir ļoti traucējoša, emocionāli sāpīga, savukārt citai personai, kas stostās, stostīšanās netraucē un nav iemesls pārdzīvojumiem. Katrai personai, kas stostās, tas ir savādāk. Līdzīgi ir arī bērniem, kas stostās. Dažkārt bērns pats par stostīšanos ļoti satraucas un pārdzīvo, bet līdz speciālistam bērns tā arī nenonāk, jo viņa vecākiem šķiet, ka jautājums nav būtisks. Iespējams, ka vecāki gaida, kad stostīšanās pāries, bet stostīšanās, iespējams jau ilgst gadiem, bet vecāki turpina gaidīt un pēc palīdzības negriežas. Savukārt, citos gadījumos, ne vecāks, ne bērns par stostīšanos vispār nesatraucas. Šādos gadījumos uzspiest savu palīdzību no malas nevajag. Ģimene ir noteicošā.
Iespējams, ka bērns par stostīšanos nemaz nepārdzīvo, bet vecāki ļoti pārdzīvo un meklē dažādus risinājumus. Tādos gadījumos vecākam ir svarīgs atbalsts un risinājumi tam, kā atbalstīt bērnu.Katrs gadījums ir ļoti individuāls un personisks.
Neatkarīgi no tā, vai stostīšanās pāriet ar vai bez terapijas, ir svarīgi, lai persona, kas stostās, tomēr turpinātu sazināties ar apkārtējiem cilvēkiem.
Personas, kas stostās, var būt un ir harizmātiski cilvēki un var būt lieliski komunikatori.
Stostīšanās laika gaitā var mainīties. Personām, kas stostās, dzīvē var būt periodi, kad stostīšanās ir mazāka, kā arī periodi, kad stostīšanos novēro izteiktāk vai stostīšanās ir stipri izteikta.
Daudzi ir atklājuši to, ka kļūstot vecākiem, stostīšanās samazinās.
Dažkārt personai vienlaikus var būt gan stostīšanās, gan klatterings (Cluttering); autisms; epilepsija, tiki; Tureta sindroms, selektīvais mutisms; disleksija; bērnu cerebrālā trieka; insults; dažādi sindromi; intelektuālās attīstības traucējumi u.c.
Mīti par stostīšanos
Zinātne ir pierādījusi, ka daudzi uzskati, kas saistīti ar stostīšanos (stostīšanās būtība, terapijas veidi, ieteikumi, pieņēmumi u.c.), pēdējo gadu laikā ir krietni vien mainījušies un kļuvuši par mītiem. Turpmāk aprakstīsim vairākus šādus mītus un vērtēsim, cik tie ir patiesi.
Mīts : Stostīšanos izraisa nervozitāte.
Patiesība: Nervozitāte stostīšanos neizraisa.
Mīts: Stostīšanos izraisa stress.
Patiesība: Stostīšanās pamatā ir vairāki kompleksi faktori. Stress neizraisa stostīšanos, tomēr tas var pastiprināt stostīšanos. Bieži vien stresa laikā stostīšanās ir izteiktāka.
Mīts: Stostīšanos izraisa vide. Stostīšanos izraisa vecāki.
Patiesība: Šādi uzskati eksistēja pagājušā gadsimta 50. gados, bet dažkārt tie vēl arvien turpina pastāvēt. Stostīšanās rašanās ir vairāk saistīta ar ģenētiskajiem cēloņiem un neiroloģiskajām atšķirībām. Vecāki stostīšanos neizraisa; šāda teorija ir novecojusi un ir nepareiza. Pēc Dr.Yaruss un daudzu citu pētnieku domām, ar bērnu ir jārunā par stostīšanos, nevis jāizvairās no šādas sarunas.Bērnam, kas stostās, ir ļoti svarīga atbalstoša vide mājās, dārziņā, skolā.
Mīts: Stostīšanos izraisa kāda emocionāla trauma.
Patiesība: Kopīgais zinātniskais pieņēmums norāda, ka emocionālā trauma var būt kā stostīšanos veicinošs faktors gadījumos, ja ir stostīšanās predispozīcija. Pati par sevi emocionālā trauma neizraisa stostīšanos.
Mīts: Stostīšanās ir psiholoģiska rakstura.
Patiesība: Stostīšanos bieži vien pavada emocionāli faktori, bet tie nav primāri. Stostīšanās terapijā bieži vien personai , kas stostās, ir jāpalīdz tikt galā ar bailēm, trauksmi, stresu un jāizmaina esošo attieksmi pret stostīšanos. Gan bailes, gan nepareiza attieksme ir stostīšanās rezultāts, nevis cēlonis.
Mīts: Personai, kas stostās, ir zemāks intelekts.
Patiesība: Personas, kas stostās, dažkārt var saskarties ar šādu novērtējumu. Patiesībā, personām, kas stostās, nav zemāks intelekts kā citiem cilvēkiem, ir iespējas pilnvērtīgi strādāt un panākt labus rezultātus praktiski katrā profesijā.
Mīts: Stostīšanās var “pielipt”, dzirdot vai atdarinot kādu personu, kas stostās.
Patiesība: Stostīšanās nevar “pielipt”. Stostīšanās rašanās procesā liela nozīme ir ģimenes ģenētiskajai vēsturei, bērna fizioloģiskajiem procesiem, bērna videi (tai skaitā ģimenes dzīves tempam), dažādiem psiholoģiskiem aspektiem.
Mīts: Personai, kas stostās, vajadzētu ieteikt kādu no šiem paņēmieniem: pirms runas uzsākšanas dziļi ieelpot , vai arī pirms runāšanas padomāt, ko īsti gribas pateikt.
Patiesība: Šāda veida padomi stostīšanos var drīzāk pastiprināt, kā arī ietekmēt personas pašapziņu. Daudz svarīgāk ir nevis ieteikt kādas taktikas, bet gan uzmanīgi klausīties, ko cilvēks saka, nepalīdzot viņam runāt.
Mīts: Personai, kas stostās, nebūtu vēlams nodarboties ar futbolu, hokeju vai citām sporta spēlēm.
Patiesība: Persona, kas stostās, var nodarboties ar jebkuru sporta veidu. Gan Latvijā, gan pasaulē ir zināmi tai skaitā arī vairāki ļoti slaveni sportisti, kas stostās. Nekādā ziņā nevajadzētu atteikties no sporta stostīšanās dēļ. Sports nepastiprina stostīšanos.
Mīts: Personai, kas stostās, būtu vēlams izvēlēties tādus darbus, kurus veicot ir maz jārunā.
Patiesība: Persona, kas stostās, var strādāt tādā jomā, kādā vēlās, nevis tādā, kurā nav jārunā. Persona, kas stostās var būt aktieris, pasniedzējs, dziedātājs, skolotājs, logopēds, psihologs, pārdevējs u.c. Stostīšanās neierobežo strādāšanu sev vēlamajā profesijā.
Mīts: Bērnam, kas stostās, vajadzētu ievērot klusuma režīmu.
Patiesība: Pirms gadu desmitiem bija tāda pieeja, bet tā ir novecojusi. Iedomājieties mazu bērnu, kam nav atļauts runāt, vai ar kuru vecāki nerunā. Bērns to izjutīs kā lielāko sodu, kā sekas viņu var pavadīt visu turpmāko dzīvi. Klusēšana nepalīdz stostīšanās novēršanā.
Mīts: Ja pie speciālista ir atnācis bērns, kas stostās, bet konkrētajā mirklī speciālists stostīšanos bērnam nenovēro, tad viņam nav nepieciešama terapija.
Patiesība: Ja vecāki vai bērns par stostīšanos uztraucas, tad ir nepieciešama konsultācija ar speciālistu, kurš ir specializējies stostīšanās jautājumos, par iespējamām terapijas iespējām. Stostīšanās izpausmes var būt mainīgas – kādā mirklī var būt izteikta stostīšanās, bet citā mirklī stostīšanās var nebūt, bet tas nenozīmē, ka stostīšanās nav un terapiju vai vismaz konsultāciju stostīšanās jomā nevajag.
Mīts: Bērnu, kas stostās, nav vērts vest pie speciālistiem, jo stostīšanās gadījumos tāpat neko nevar palīdzēt.
Patiesība: Ja bērnam ir sākusies stostīšanās , tad ir svarīgi pēc iespējas agrīnāk uzsākt terapiju, lai sniegtu atbalstu bērnam un bērna ģimenei. Svarīgi ir veicināt bērna komunikācijas prasmes, nepieciešams strādāt ar konkrēta bērna, kas stostās, konkrētajām grūtībām. Nav vienas metodes, kas garantētu 100% labu rezultātu, bet ir daudzas metodes, kas var palīdzēt, kā arī var uzlabot bērna, kas stostās, dzīves kvalitāti.