Vecāki gan stāstīja, ka pavisam mazs būdams, es esot runājis brīvi. Tad vienā dienā, ienācis no āra, vairs neesot varējis sakarīgi parunāt. Laikam nobijies no suņa.
Lai nu kā tur būtu bijis, stostīšanās ar visām no tā izrietošajām sekām – nespēju komunicēt, tapt izsmietam, pazemotam, nespēju veidot attiecības ar pretējo dzimumu – pavadīja visu manu bērnību un jaunību, izveidojot par sevi priekšstatu, ka esmu nekam nederīgs.
Tikai jau vēlākajos gados sapratu, kādu resursu Esamība ar šo defektu ielikusi manās rokās. Uzskaitītās sekas lika man no agras bērnības uzdot jautājumus “kāpēc?”. Kāpēc man tā ir, bet citiem tā nav? Savukārt, kāpēc citiem ir viņu problēmas, kuru nav man? Kas to nosaka? OK, varbūt Dievs, liktenis. Bet tad, kā tas tiek noteikts? Kā tiek šķirots, kuram dot šo ligu, kuram – citu?
Ir ticis sacīts, ka klauvē un tev tiks atvērts. Mani daudzie “kāpēc?” nozīmēja klauvēšanu. Un lēnām pa vienai vien nāca atbildes, kas noveda pie pamatīga darba ar sevi – tai skaitā noārdot destruktīvo programmu, ka es nekam nederu. Arī tai skaitā saprotot un piedzīvojot, ka dzīvē viss nebūt nav tā, kā izskatās – dzīves aisberga redzamo daļu balsta liela un pamatīga neredzamā daļa.
Ja man vēl 25 gadu vecumā kāds pateiktu, ka kādreiz strādāšu ar cilvēkiem, vadīšu lielus uzņēmumus, pat lasīšu lekcijas, es šo kādu uzskatītu par jukušu. Taču darbs ar sevi mainīja gan manu attieksmi pret stostīšanos, gan mainīja mani pašu. 30 gadu vecumā sāku vadīt nelielas brigādes. 35 gadu vecumā vadīju vidēja lieluma uzņēmumu. Stostīšanās bija būtiski gājusi mazumā.
Pieredzi darbam ar sevi ar pseidonīmu Swami Rachayati esmu koncentrētā veidā aprakstījis grāmatā “Nokāpt no sliedēm”. Tur ir aprakstīta arī regresijas meditācija, kura stostīšanas problēmai manā dzīvē pielika pēdējo punktu – tā grāmatā sākās kā epizode ar nespēju parunāt autoritātes priekšā.
Vēl plašāk mans stostīšanās stāsts ir aprakstīts veselā nodaļā nākošajā grāmatā “Sirēnu sala”, kas savā veidā ir “Nokāpt no sliedēm” otrā daļa, bet lasāma arī kā atsevišķs lasāmgabals.