Šķiet, ka stostīties sāku kādā 4. klasē. Atceros tos mirkļus, kad man bija jāiet pie tāfeles un es nevarēju parunāt. Sajūta bija tāda, ka viss ”nostopējās ” un pēkšņi neko vairs nespēju pateikt – tā, it kā kaklā būtu sniega kamols, kas ripo un traucē runāt. Bija bailes par to, kā es varēšu ko pateikt un vai vispār varēšu parunāt; kā es varēšu dzīvot tālāk. Jau pēc daudziem gadiem, satiekot savus bijušos klasesbiedrus un jautājot viņiem, vai manu stostīšanos toreiz kāds tika ievērojis, izrādījās, ka daudzi to vispār nebija pamanījuši. Jā, visu skolas laiku es stostīšanos mēģināju slēpt. Man šķita, ka viena no bijušajām klasesbiedrenēm gan to bija ievērojusi, bet pieklājīgi klusēja un neko neteica. Atceros arī ģeogrāfijas skolotāju, kura mācību gada beigās, izvērtējot atzīmes, prasīja maniem klasesbiedriem, ko darīt ar Aivaru, t.i.- mani, jo par mutiskajām atbildēm man bija 5 divnieki, bet par rakstītajām – 5 piecinieki. Viņa prasīja viedokli, lai pieņemtu lēmumu, kādu atzīmi man izlikt gadā. Tie bija laiki, kad augstākā atzīme bija 5, bet slikta atzīme bija 2. Tad, kad mani skolā izsauca atbildēt, bija sajūta, ka galvā “tā kā šņāc”, un es apklusu, neko neteicu, lai apkārtējie nedzirdētu, ka stostos. Jutos neērti un slikti. Ne reizi vien parādījās doma par to, vai vispār gribu dzīvot, jo kā gan lai dzīvo, ja nevaru parunāt. Bija pat tādas drūmas domas, ka varbūt vajadzētu “iet uz šķūnīti, lai aizietu mūžībā”. Tas tiešām tā bija. Man šķiet, ka ir nepareizi, ja klausītājs tajos mirkļos, kad persona stostās, mēģina palīdzēt runāt, jo tad runātāja problēma dubultojas. Man ir bijušas situācijas, kad vispār nevaru parunāt. Man ir absolūtā dzirde, bērnībā mani uzaicināja dziedāt zēnu korī, un es sapratu, ka dziedāt man ir daudz vieglāk, nekā runāt. Dziedot neviens nestostās (es gan nezinu, vai te ir kādi izņēmumi). Man radās pārliecība, ka dziedot man ir daudz vieglāk, vai pareizāk būtu teikt – pavisam viegli . Ap 15 – 16 gadiem es nopietni nodarbojos ar vieglatlētiku. Pēc vieglatlētikas treniņiem bija spēka vingrinājumi, kā arī boksa treniņi. Es toreiz domāju tā: uztrenēšos, un tad, ja mani izsmies, es visiem kārtīgi “sadošu”. Atceros, ka ejot uz ballēm, daudzi puiši gribēja iet kopā ar mani. Viņi zināja, ka tad, ja nu gadījumā sanāktu kautiņš, es būtu tik stiprs, ka varētu visus aizstāvēt. Sapratu, ka man ir vieglāk , sajūtot, ka esmu stiprs. Vēlāk, armijā, tomēr bija grūti atbildēt uz komandām.
Man bija neērti iepazīties ar meitenēm, jo vienmēr likās, ka stostīšos. Citiem puišiem jau sen bija draudzenes, bet man nē. Tad satiku meiteni, kura uzņēmās iniciatīvu. Viņa bija tā, ar ko es kādu laiku biju kopā. Taču mēs tomēr izšķīrāmies. Pēc tam es iepazinos ar kādu meiteni, ar kuru man bija ļoti viegli runāt; es viņu ļoti iemīlēju. Runājot par mācībām: es negāju uz skolu, jo atbildēšana klasē man bija īsta katastrofa un jau pati doma par skolu man lika sajusties slikti. Protams, es gribēju mācīties tālāk, bet tomēr neturpināju mācības – runāšanas dēļ. Jā, es nedarīju to, ko gribēju, jo stostīšanās mani atturēja no daudzām vēlamām lietām. Es labi zīmēju. Kad parādīju savus zīmējumus kādam māksliniekam, un viņš tos, savukārt, parādīja mākslas skolas direktoram, es saņēmu uzaicinājumu iestāties šajā skolā. Bet es to neizdarīju, jo bailes no runāšanas mani atturēja izmantot šo iespēju. Tā nu es negāju uz skolu, bet izvēlējos akmeņkaļa profesiju. Darīju darbu vienatnē. Tas man atvēra pasauli. Es sapratu, ka varu visu izdarīt ļoti labi. Izstādēs biju pirmajās vietās! Es biju laimīgs, man viss sanāca. Paralēli es strādāju arī par glābēju uz ūdens; tā arī bija mana veiksme. Galu galā mana stostīšanās “pazuda” apmēram 26 gadu vecumā. Es konstatēju, ka varu brīvi runāt. Nopirku ģitāru, spēlēju dažādos svētkos. Viss bija labi.
Esmu pamanījis, ka tā sajūta, kura man bija skolā – kad nevarēju parunāt – šo gadu laikā dažkārt ir atkārtojusies un tas ir gadījies tādos mirkļos, kad sarunas laikā kāds bez pamata, netaisnīgi sāk ar mani strīdēties, un man ir jāuztraucas. Tad rodas aizdomu sajūta, ka tūlīt tūlīt sākšu stostīties. Šīs sajūtas nav viegli aprakstīt, jo tās var izprast tikai tāds cilvēks, kurš pats ir izjutis, ko nozīmē stostīties. Kad pirms laika apmeklēju ārstu, saistībā ar miega traucējumiem, viņš neticēja, ka man ir bijusi smaga stostīšanās. Man ir palīdzējusi dziedāšana, darbs ar sevi, paškontrole; arī apklušana uz mirkli un nomierināšanās.
Aivars (71 g.)