Stostīties sāku 8 gadu vecumā, tēva radītā psiholoģiskā terora un pārsalšanas rezultātā. Pirms tam runāju raiti, uzstājos daiļlasīšanas konkursos, skolas pasākumos, spēlēju teātrī. Man ļoti patika būt uz skatuves, patika radīt patīkamu un jautru atmosfēru, redzēt cilvēkus priecīgus. Pēc tā briesmīgā vakara es sabruku, zināju, ka tagad tā būs vienmēr. Sākumā vispār nevarēju parunāt, tad valoda atgriezās, bet tā bija saraustīta, nevarēju pateikt vārdus, kas sākās ar burtiem p, k, t, c; pēc tam burti mainījās. Kaklā, mutē, lūpās un mēlē iemetās krampji; ja tas notika reizē, tad mute nobloķējās un es neko nevarēju pateikt.
Mamma mani veda pie logopēda, pat pie dziednieces. Nekas nelīdzēja, atceros, ka pie logopēda bija jālasa “Pelnrušķīte”, nevarēju izlasīt pat pasakas nosaukumu. Visgrūtākais un asarainākais bija pamatskolas laiks. Man bija briesmīgs kauns par sevi, jutos bezspēcīga un sagrauta, īpaši, kad nākamajā dienā klases priekšā bija jāskaita dzejolis; tas bija mans ļaunākais murgs, negribēju iet uz skolu. Gribēju atgriezt atpakaļ laiku, lai tas nekad nebūtu noticis. Mocījos un raudāju vienatnē, sargāju mammu. Galvenā sajūta bija, ka nevaru izdarīt to, kas man ir jāizdara, ka tā ir mana vaina, ka raustu valodu. Es vairs nevarēju paļauties uz savu balsi, krampji bija neparedzami. Bija jāiemācās dzīvot no jauna. Paldies maniem klases biedriem, kuri nekad mani neizsmēja, neapsaukāja un neķircināja; viņu sirsnīgais atbalsts man ļoti palīdzēja izturēt sevi. Stostīšanās mainīja manu uztveri par sevi, bet ne manu personību un raksturu. Tā kā esmu mērķtiecīga, neatlaidīga un radoša, tad pat nepieļāvu domu, ka mans runas defekts mani apturēs realizēt sevi, darīt to, kas patīk un sanāk. Devu sev uzdevumu iemācīties dzīvot ar šo defektu, jo zināju, ka komunikācija ir mana stiprā puse un es nepadošos.
Turpināju būt es – dzīvespriecīga, sabiedriska un redzama; strādāju gan apkalpojošā sfērā, gan konsultēju pa telefonu mediķus, dažādās vietās ilgus gadus strādāju sabiedriskajās attiecībās, prezentēju Latviju Ukrainā, strādāju projektu vadībā, vadīju gan lielas sapulces, gan prezentēju padarītos darbus vadībai, vadīju kāzas un bērnu ballītes, sniedzu pat interviju reģionālajā TV (tad notika kaut kas neizskaidrojams, zināju, ka valodu neraustīšu). Vienmēr nonācu tur, kur ir daudz jārunā. Esmu ieguvusi divas profesionālās un divas augstākās izglītības. Noslēguma darbu aizstāvēšana no manis prasīja visu, bet es to izdarīju. Zināju, ka spēšu atbildēt uz ekspertu jautājumiem, ka savu darbu esmu izdarījusi labi, uztraucos tikai par to, vai varēšu par savu darbu pastāstīt, jo tas bija izšķiroši.
Šobrīd ikdienā valodu raustu ļoti reti, no 100 % tie varētu būt kādi 5 %, domāju ka apkārtējie pat nenojauš, ka es stostos, to zina tikai tuvākie. Esmu iemācījusies zibens ātrumā piemeklēt alternatīvus vārdus, lai pateiktu savu sakāmo, ļoti palīdz ķermeņa valoda. Priecājos, ka mūsdienās saziņa vairs nav tikai zvani. Labi, ka veikalos vairs nav jāuzrunā pārdevējs, bet ir pašapkalpošanās kases. Stopkrānu esmu izmantojusi tikai tad, kad bija jārunā TV3 ziņās un man piedāvāja ieņemt augstākus amatus; no tiem atteicos, jo zināju, ka iedzīšu sevi nevajadzīgā stresā; uz pasaules taču ir tik daudz darba vietu no kurām izvēlēties.
Sevi novērojot, valodu raustu, kad nejūtos brīva komunikācijā, kad saudzēju citus, negribot aizvainot, un nepasaku, ko pa īstam domāju, kad sarunā jūtu uz sevi spiedienu, kad jārunā pa telefonu, kad jāuzstājas publikas priekšā, bet jātur sevi kaut kādos rāmjos; bet dažkārt stostos tāpat vien. Nekad nezinu, kad tas notiks, bet ir situācijas, kas ir prognozējamas.
Tiem, kuri stostās, novēlu neļaut sev sabrukt, padoties vai noslēpties no dzīves, stostīšanās neesat jūs, tā ir tikai maza, maza daļiņa no jums. Komunikācijā iesaku būt pašiem, turpināt būt pieklājīgiem un patīkamiem cilvēkiem, bet runāt skaidru valodu, to, ko jūs patiešām domājat!