Sāku stostīties apmēram piecu gadu vecumā. Šobrīd man ir 15 gadu, un es joprojām stostos. Sākumā nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo nespēja izrunāt konkrēta veida vārdus nebija tik izteikta. Turpmākajos gados tā sāka veicināt neveiklas situācijas, līdz reiz kādā nometnē daži puiši sāka smieties, kad mazliet stostījos. Tas aizskāra līdz sirds dziļumiem. Sāku ievērot, kurus vārdus ir grūtāk un kurus vieglāk izrunāt. Kad nevarēju pateikt vārdu, vienmēr sajutu kādu bloku. Cenšoties pateikt šo vārdu, paliku bez elpas, bet citādāk nevarēju, gluži kā apburtajā lokā. Izvairījos satikties ar cilvēkiem un iestāstīju sev, ka man nevajag draugus. Vecāki teica, lai apmeklēju logopēdi. Pamēģināju, bet neturpināju. Mani nomāca nolemtības sajūta. Pagājušajā gadā ar mani sāka komunicēt kāds zēns. Pēc mēneša jau bijām labi draugi. Pamazām sadraudzējos ar viņa draugiem, tad arī ar draugu draugiem un gada beigās jau ikdienā sarunājos ar pusi savas klases vienaudžu. Atklāju, ka esmu diezgan jautra, pat komunikabla. Atsāku apmeklēt logopēdi, jo pati to vēlējos. Tagad esmu atklājusi jaunas metodes, kā pateikt vārdus vieglāk. Tomēr no savas leksikas esmu izslēgusi vārdus, uz kuriem vienmēr “uzķeros”, to vietā izmantoju sinonīmus. Arī monologos, prezentāciju tekstos cenšos neiekļaut šos sev “grūtos” vārdus. Ar šiem “trūkumiem” esmu samierinājusies, taču turpināšu strādāt pie runas līdz vairs nestostīšos.
Alise (15 g.)